Vilks izgāja pamedīt. Izlavījās cauru dienu: nekā. Te ierauga oša galā strazdam ligzdu. Vilks tūliņ liels: "Nosviedi man vienu bērnu; ja nē, nokrimtīšu osi un apēdīšu jūs visus!"
Strazds, muļķis, izbailēs nosviež arī. Otrā rītā vilksi ieēdies, klāt atkal: vēl vienu bērnu! - Citādi krimtīšot koku!
Te lapsa - kur gadījusies, kur ne? - piebiksta strazdam: "Muļķi, ko apskaudi bērnus? Atsaki vilkam: parādi ķirveli, ķekseli!"
Strazds atmožās kā no miega un tūliņ osī augšā: "Parādi ķirveli, parādi ķekseli, ar ko krimtīsi?"
Vilks nokaunas: "Lapsa, skauģis, tevi mācījūse!" un aiziet. Iet, iet, satiek lauka galā gaili. "Es tevi ēdīšu, gailīti!"
"Neēdi, neēdi, vilciņ, vēl nenoskaitīju pātarus!" "Skaiti tad drīzi!"
Vilks, kamēr šis skaitīs, nosēžas grāvmalī pagaidīt; bet gailis tamēr no muguras puses pieliek knābli vilkam pie auss un dzied, cik jaudas: "Kikerikū!"
Vilks apreibst un atkrīt kā peka augšpēdu. Bet gailis tamēr gabalā. Pa brītiņam atžirgst gan šis un nu ies tālāk. Satiek zostēviņu: "Es tevi ēdīšu, tēviņ!"
"Vai, vilciņ, esmu taču radu radu rads - neēdi vis!" "Kas par radinieku man esi?"
"Re, kā neatmini: tēva brālis, tēva brālis!" (rupji izrunāts, zoss kliedzienam līdzīgi).
"Ko? Tēva brālis!" vilks nobrīnās un aiziet bešā mājā.